Durmitora nacionālais parks
Jūnija sākumā kopā ar draugiem devāmies uz Melnkalni, lai apmeklētu Durmitoras nacionālo parku un Adrijas jūras piekrasti. Tas bija aizraujoši ne tikai tāpēc vien, ka mēs iepriekš nebijām apmeklējuši šo valsti.
2006. gada 3. jūnijā Melnkalnes parlaments pasludināja valsts neatkarību (iepriekš tā bija Dienvidslāvijas sastāvdaļa. Bija interesanti uzzināt, ko domā cilvēki, un redzēt, kā maza valsts sākusi savu neatkarīgo dzīvi. Melnkalnes teritorija ir mazāka par 14 tūkstošiem kvadrātkilometru, un tās iedzīvotāju skaits ir mazāks par vienu miljonu.
Ierašanās Melnkalnē
Lai sasniegtu galamērķi, šķērsojām Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju un no Serbijas ieradāmies Melnkalnē, šķērsojot pavisam nesen izveidoto robežkontroles punktu. Pirmā pietura Melnkalnē bija degvielas uzpildes stacijā drīz pēc robežas šķērsošanas, un bijām patiesi pārsteigti par apkārt valdošo tīrību un kārtību.
Lielā atpūtas vietas teritorija un apkārtnes ainavas ļāva mums atpūsties pēc garā ceļojuma caur Serbiju. Bija vēla pēcpusdiena un mums nebija rezervēta viesnīca, tāpēc pēc īsas atpūtas mēs turpinājām braukt, jo pirms saulrieta bija jāatrod piemērota naktsmītne. Braucot no Mojkovac līdz Zabljak, atradām moteli “Ravnjak” ar atsevišķām bungalo tipa mājiņām (adrese: ceļa Mojkovac-Zabljak 18. kilometrs, tālrunis: 084 472 144). Nākamajā rītā mēs pasūtījām brokastis, kas bija patiešām izcilas. Gadījumā, ja jums pat nav nepieciešama naktsmītne, ir vērts apstāties tur tikai pusdienu vai vakariņu dēļ.
Durmitoras nacionālajā parka
Mūsu nākamais mērķis bija Crno Jezero (Melnais ezers), kas atrodas Durmitoras nacionālajā parkā apmēram 25 kilometrus no Taras tilta un apmēram 3 kilometrus no Zabljakas. Pirms ierašanās Crno Jezero mēs īsi apskatījām Zabljak pilsētu, kas ir augstākais pilsētu konglomerāts Balkānos (tas atrodas 1450 metrus virs jūras līmeņa).
Zabljaku ieskauj 23 kalnu virsotnes, kuru augstums pārsniedz 2200 metrus. Durmitoras nacionālajā parkā ir 18 ledāju ezeri, bet Crno Jezero ir lielākais un dziļākais no tiem – tas atrodas Medjed kalna pakājē. Crno Jezero veidojies atkāpjoties ledājiem, un tam ir 2 daļas – Lielais ezers un Mazais ezers. Ap ezeru ir 3,5 kilometrus garas pastaigu takas (mēs izmantojām tikai kādu daļu). Netālu no ezera ir autostāvvieta. Aptuveni kilometru pirms ezera automašīnu satiksme ir aizliegta, tomēr piekļūšana ezeram ir ļoti ērta – takas ir pārklātas ar asfaltu. Piekrastē ir pieejams arī restorāns. Vairāk nekā 3 stundas pavadījām pastaigās pa šo rajonu, baudot dabu un skaisto ainavu ap ezeru, pirms devāmies uz priekšu apskatīt citas Durmitoras nacionālā parka daļas.
Taras kanjons
Mēs turpinājām ceļojumu, un nākošā Melnkalnes apskates vieta bija tilts pāri Taras upei (šis tilts ar nosaukumu Djurdevica Tara ir Taras upes simbols). Taras upe tek pa Taras upes kanjonu, kas ir garākais kanjons ne tikai Melnkalnē, bet arī Eiropā un otrais garākais pasaulē aiz Lielā kanjona Amerikas Savienotajās Valstīs (Arizonā). Kanjona garums ir 78 kilometri (ir arī avoti, kuros minēts, ka tā garums ir līdz 82 kilometriem), bet dziļākajā vietā tas ir 1300 metri.
Kanjons arī ir daļa no Durmitoras nacionālā parka, un kopš 1980. gada tas ir iekļauts UNESCO dabas un kultūras mantojuma sarakstā. Taras tilts tika uzcelts laikā no 1937. līdz 1940. gadam (pārbūvēts 1946. gadā pēc Otrā pasaules kara). Tilts ir 365 metrus garš, tam ir 5 arkas un lielākais laidums ir 116 metri. Brauktuve atrodas 172 metrus virs Taras upes. Protams, šī ir viena no interesantākajām vietām Eiropā, ko tiešām vērts apmeklēt.
Braukšana pa bezceļiem kalnos
Lai mazliet izklaidētos un gūtu kādas ekstrēmākas sajūtas, pirms došanās uz Adrijas jūras piekrasti nolēmām šķērsot kalnus. Un mēs tiešām par to dabūjām mazliet trūkties. Pa ceļu bija ļoti grūti braukt (mūsu Korollām bija vasaras riepas – ārā taču jūnijs!), jo daudzviet to klāja ledus un kūstošs sniegs. Daži posmi bija pat asfaltēti, bet citi vairāk atgādināja kalnu takas.
Mēs pat sasniedzām Sedlo kalnu pāreju (1907 metrus virs jūras līmeņa) un turpinājām braukt, tomēr dažus kilometrus pirms krustojuma ar autoceļu pa kuru bijām domājuši braukt tālāk mums nācās apstāties, jo smagā ceļu tehnika pēc ziemas sezonas vēl tīrīja ceļu (bija 12. jūnijs, bet sniega sega uz ceļa joprojām bija apmēram 3 līdz 4 metri bieza). Mēs noskaidrojām, ka vismaz vēl viena diena jāpavada, lai iztīrītu visu ceļa posmu, lai nokļūtu krustojumā un nolēmām griezties atpakaļ.
Pēc nelielas intervijas vietējā laikraksta reportierim, kurš gatavoja rakstu par sniega tīrīšanas darbiem, mēs griezāmies riņķī, lai atgrieztos sākuma punktā un turpinātu ceļojumu uz Melnkalnes galvaspilsētu Podgoricu. Vēlā pēcpusdienā sasniedzām Adrijas jūras piekrasti un turpinājām ceļu uz nākamo galamērķi – Dobrotu, mazu pilsētiņu netālu no Kotoras. Tur bijām rezervējuši viesu māju, lai paliktu uz nedēļu un izbaudītu brīvdienas Melnkalnes saulainajās pludmalēs un izpētītu interesantas apkārtnes vietas.