Ceļojumi ar auto, atpūta un piedzīvojumi

Saule, ziedi un pavasaris Nākamajā rītā pēc ierašanās Vācijā, pēc ierastās pelēkās aprīļa dienas Rīgā fāterlande mūs pamodināja ar spilgtiem saules stariem – mūsu ceļojums bija sācies izcili labi! Pa logu pavērās fantastisks skats uz vietējiem vīna dārziem un visu veidu ziedošiem krūmiem un kokiem; mēs jutāmies kā īstās pavasara brīvdienās! Mūsu plānos bija apmeklēt Bāden-Bādeni un pašās ceļojuma beigās aizbraukt uz Mainavas salu, kas atrodas pavisam vitā Vācijas nostūrī. Lai izbaudītu šīs fantastiskās pārmaiņas, uzreiz pēc brokastīm devāmies pastaigā pa pilsētu un nemanot nonācām nākamajā mazajā vācu pilsētiņā. Lieldienu rīta dievkalpojums bija tikko beidzies, pulkstenis tuvojās pusdienlaikam, un vietējie vācieši lēnām pulcējās ģimenes pusdienās vietējos krogos. Lieliska tradīcija – vairumā gadījumu pie galdiņiem pulcējās vismaz trīs paaudžu cilvēki. Atradām arī dažus veikaliņus, kuri bija atvērti un lielāko dienas daļu pavadījām staigājot un priecājoties par pavasari. Nākošajā dienā

Īsi sakot, Dēvona ir grāfiste, kas atrodas Anglijas dienvidrietumos un atrodas starp Kornvolu un Somersetu; tai ir arī īsa robeža ar Dorsetu dienvidaustrumos. Devonas platība ir 6 707 kvadrātkilometri, un tās iedzīvotāju skaits ir nedaudz vairāk par vienu miljonu cilvēku. Interesants fakts – Dēvona ir nedaudz lielāka par Palestīnas valsti un vairāk nekā 20 reizes lielāka par mazāko ES dalībvalsti Maltu. Lielākā pilsēta ir Eksetera, tomēr Devona ir ļoti labi pazīstama, jo tās piejūras pilsētas atrodas Lamanša krastā. Vasarā daudzi atpūtnieki dodas uz tādām jaukām un populārām vietām kā Torkī un Dārtmuta. Tomēr mēs nolēmām doties vēl dziļāk uz dienvidiem un septembra nedēļas nogalē apmeklējām Bigberiju pie jūras (Bigbury on Sea) un Cerību Līci (Hope Cove). Gan Bigbury on Sea (pavisam netālu no Plimutas), gan Hope Cove atrodas South Hams novadā. Dēvona – kā tur nokļūt Ātrākais veids, kā tur nokļūt (pieņemot, ka braucat no vietas, kas atrodas vairāk uz ziemeļiem), ir braukt līdz Ekseterai

Viens no mūsu iecienītākajiem galamērķiem – Islande Līdz šim Islandē esam bijuši vairākas reizes, bet tikai ziemas laikā. Un mums tas viss patīk – sniegs, ledāji, vējš, putenis, lavas lauki, geizeri, saulainās dienas un ziemeļblāzma, kuru mums ir paveicies redzēt. Islande kopā ar Norvēģiju, Zviedriju, Somiju, Fēru salām un Dāniju pieder Eiropas Ziemeļvalstu reģionam. Islande ir vulkāniska sala un atrodas uz robežas starp Eirāzijas un Ziemeļamerikas tektoniskajām plāksnēm; tas padara Islandi par seismiski karsto punktu ar daudziem aktīviem vulkāniem. Islandes kopējā platība ir 102 775 kvadrātkilometri, ierindojot to 106. vietā pasaules valstu sarakstā pēc teritorijas lieluma. Islandes iedzīvotāju skaits ir aptuveni 346 tūkstoši cilvēku, un šajā rādītājā Islande ieņem 176. vietu pasaulē ar ļoti mazu iedzīvotāju blīvumu – tikai 3,5 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru. Kā pārvieties pa Islandi Ja ceļojat uz Islandi, jūs varat ievērot, ka daudzi tūrisma objekti atrodas gandrīz kā autobusu pie

Brauciens uz Norvēģijas rietumiem Drīz pēc stāsvbaznīcas apmeklēšanas Norvēģijas dienvidos mēs sākām meklēt kādu kempingu nakšņošanai, jo nākošjā dienā mūsu galamērķis bija Norvēģijass fjordi. Mūsu lidmašīna ieradās Oslo pēcpusdienā, un līdz pusnaktij nebija iespējams sasniegt mūsu nākamo galamērķi Lisefjordu (starp Oslo un Lisefjordu ir aptuveni 400 kilometri un šajā ceļa posmā nav automaģistrāles). Vispārīgi runājot par Norvēģiju – apkārtējo ainavu un dabas ziņā tā ir līdzīga Skotijai. Piemēram, Skotijas augstienēs tāpatpat bieži var sastapt aitas uz ceļa, taču Norvēģija ir daudz lielāka. Daudzas stundas jūs varat vienkārši braukt nekurienes vidū, lai sasniegtu nākamo galamērķi. Labās ziņas – ir daudz vietu, kur var apstāties, atpūsties un izbaudīt fantastiskas dabas ainavas. Fjordi Nākošajā dienā pēc ierašanās Norvēģijā sasniedzām Lysefjord , kas atrodas Norvēģijas dienvidrietumos. Tā akmeņainās sienas ir gandrīz vertikālas, virs 1000 metriem, fjorda garums ir aptuveni 42 kilometri.

Pašās aprīļa beigās mēs devāmies īsā dažu dienu garā ceļojumā uz Čehiju. Iespējams, ka visslavenākais Čehijas galamērķis ir tās galvaspilsēta Prāga, tomēr ziemeļaustrumu daļa, Bohēmijas reģions, ir ļoti iznteresanta un izcili skaista vieta pateicoties kalniem un un vietējajām tradīcijām. Bohēmija (viss reģions) aizņem apmēram divas trešdaļas Čehijas Republikas. Mums bija plānots apmeklēt rūpnīcu, kas ražo stiklu un kristālu pēc vecajām tradīcijām, vietējo alus darītavu (čehu alus vienmēr ir bijis garšīgs un kvalitatīvs), pavadīt kādu laiku pārgājienos apvidū pie Adršpahas (Adrspach) un atrast apkārtnē kaut ko interesantu, ko vēl būtu vērts apskatīt. Kempings netālu no Trutnovas Pirms ierašanās Čehijā atradām internetā  un rezervējām kempingu Dolce Vita netālu no pilsētas Trutnov (adrese: Dolce Vita, Oblanov 37, 54101 Trutnov, Čehija). Kempings piedāvā dzīvokļus kotedžās, kas atrodas netālu no ezera. Kempings atrodas apmēram divu kilometru attālumā no galvenā ceļa, tomēr to ir viegli at

Dorsetā ir ļoti daudz brīnišķīgu vietu ko apskatīt. Šis ir vēl viens ieraksts par nedēļas nogales braucienu pavisma netālu no Bornmutas. Kādā pavasara svētdienā māte daba mūs iepriecināja ar lielu daudzumu saules tāpēc daudz nedomājot nolēmām doties uz Pūrbekas pussalas dienvidaustrumu daļu – apmēram 30 kilometrus no Pūlas (Poole). Attālums būtu mazāks, ja izmantotu Sandbanks prāmi, tad būtu jābrauc pat mazāk par 20 kilometriem, tomēr mēs nolēmām visu ceļu braukt ar automašīnu. Durlstonas parks – nacionālais dabas rezervāts Mūsu nolūks bija veikt nelielu svētdienas pārgājienu, tāpēc devāmies pa taisno uz parka autostāvvietu. Vienīgais veids, kā Durlstonas parks sasniedzams, ir braukt cauri Swanage piekrastes pilsētiņas šaurajām ieliņām. Swanage pati par sevi ir  atsevišķa apmeklējuma vērta. Tas ir vienīgais ceļš, kā piekļūt nacionālajam parkam tieši klāt ar auto, un, sasniedzot to, tās ir arī šī ceļa beigas. Labā ziņa ir tā, ka viņiem tur ir ļoti laba autostāvvieta, un cenas ir ļoti pi

Ceļojums uz Šveici rudenī Šis ieraksts irveltīts mūsu ceļojumam novembra sākumā. Ceļojums uz Šveici sākās Latvijā, ilgi braucām caur Lietuvu, Poliju un Vāciju. Gandrīz uzreiz pēc Vācijas robežas šķērsošanas Šveices virzienā mēs ieraudzījām pirmos kalnus. Mēs pirmo reizi dzīvē izbaudījām tik skaistu apkārtējo ainavu – tas bija tik fantastisks skats cilvēkiem, kuri visu savu mūžu nodzīvojuši Zemgales līdzenumā! Tomēr mums vēl bija garš ceļš priekšā, un nākamā īsā pietura bija netālu no Ženēvas ezera. Tas bija vēl iespaidīgāk – milzīgs ezers vienā pusē un kalni visapkārt.  Koku rudens krāsas padarīja šo ainavu vēl skaistāku. Nākamajām dienām tika plānoti divi dažādi braucieni – viens uz Šveices galvaspilsētu Bernu, otrs brauciens uz kalniem (3000 metrus virs jūras līmeņa!), lai sajūtas būtu vēl ekstrēmākas. Tā kā mums bija rezervēta naktsmītne Šveices franciski runājošajā daļā, bija interesanti apmeklēt Berni, jo tā atrodas vāciski runājošajā apgabalā. Bernes vecpilsēta kopš 1983. gada i

Krāsotās klintis un akmeņi netālu no Tafrautes Viena no interesantākajām vietām netālu no Marokas pilsētas Tafrautes ir Krāsotās klintis (Painted rocks). Tās ir klintis, akmeņi un kalnu ieži lielā kalnu ielejā, kas nokrāsotas dažādās kontrastējošās krāsās, pie kam tās atrodas pa grupām vairākās vietās un izskatās interesanti gan no attāluma, gan tuvumā. Sākotnēji Krāsotās klintis šajā vietā 1984. gadā izveidoja beļģu mākslinieks Žans Veramē, kurš apgleznoja (krāsoja) akmeņus arī citās valstīs, piemēram, Francijā, Ēģiptē un Čadā. Pirms šīs vietas apmeklēšanas mēs internetā lasījām vairākas negatīvas atsauksmes. Kritikas iemesls bija fakts, ka erozijas dēļ uz akmeņiem nebija daudz krāsas vairs palicis kopš mākslinieks šo ainarvu izveidoja. Dzīvnieki, īpaši kazas, kāpjot uz akmeņiem, kopainu bija padarījuši vēl bēdīgāku. Tomēr mums paveicās, jo kad mēs 2020. gadā apmeklējām Krāsotās klintis, visi akmeņi un ieži bija diezgan svaigi krāsoti un izskatījās kā sākotnēji iecerēti. Nokļūšana pie

Jūnija sākumā kopā ar draugiem devāmies uz Melnkalni, lai apmeklētu Durmitoras nacionālo parku un Adrijas jūras piekrasti. Tas bija aizraujoši ne tikai tāpēc vien, ka mēs iepriekš nebijām apmeklējuši šo valsti. 2006. gada 3. jūnijā Melnkalnes parlaments pasludināja valsts neatkarību (iepriekš tā bija Dienvidslāvijas sastāvdaļa. Bija interesanti uzzināt, ko domā cilvēki, un redzēt, kā maza valsts sākusi savu neatkarīgo dzīvi. Melnkalnes teritorija ir mazāka par 14 tūkstošiem kvadrātkilometru, un tās iedzīvotāju skaits ir mazāks par vienu miljonu. Ierašanās Melnkalnē Lai sasniegtu galamērķi, šķērsojām Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju un no Serbijas ieradāmies Melnkalnē, šķērsojot pavisam nesen izveidoto robežkontroles punktu. Pirmā pietura Melnkalnē bija degvielas uzpildes stacijā drīz pēc robežas šķērsošanas, un bijām patiesi pārsteigti par apkārt valdošo tīrību un kārtību. Lielā atpūtas vietas teritorija un apkārtnes ainavas ļāva mums atpūsties pēc garā ceļojuma caur Serbiju. Bija

Marokas safari Pāris dienas pēc ierašanās Marakešā mēs devāmies autentiskajā safari ceļojumā uz Sahāras tuksnesi, lai apskatītu Marokas augstākās un iespaidīgākās smilšu kāpas un izmēģinātu ceļojumu ar kamieļiem pa tuksnesi. Ekskursiju mēs jau iepriekš rezervējām vietējā marokāņu tūrisma aģentūrā . Marokas safari tūres ilgums bija trīs dienas, un tajā bija iekļautas divas nakšņošanas un ēdienreizes par kopējo cenu EUR 120 vienai personai (mēs iepriekš samaksājām depozītu EUR 70 no katra dalībnieka). Šī Marokas tūre bija ļoti izdevīga par piedāvāto cenu, un mēs bijām sajūsmā par šo ceļojumu. Braucām Toyota Landcruiser džipā, kopā seši cilvēki – pietiekoši ērti. Viesnīcā dzīvojām atsevišķos numuriņos. Pirmā diena – pāri Agstajiem Atlasa kalniem Astoņos rītā mēs netālu no viesnīcas satikāmies ar savu šofri, kas arī bija gids un iekāpām džipā, kur citi cilvēki jau gaidīja mūsu pievienošanos ceļojumam. Mūsu pirmās dienas mērķis bija Dadesas aiza , mazs ciemats nekurienes vidū. Mēs ceļojām p