Tarudanta
Pēc ierašanās Agadirā un jaukas pastaigas Paradīzes ielejā turpinājām savu ceļojumu. Nķošais galamērķis pēc mūsu sākotnējā plāna bija Marokas pilsēta Tarudanta. Tomēr tur viss izvērtās mazliet citādāk nekā bijām iepriekš plānojuši.
Pirmo reizi mūžā mums nācās doties karantīnā COVID ierobežojumu dēļ. Labā ziņa ir tā, ka jau iepriekš bijām rezervējuši ļoti labu ērtu (un dārgu) viesu namu tikai dažu jūdžu attālumā no Tarudantas centra. Sākotnējā rezervācija bija uz trim naktīm, taču kopumā mēs tur pavadījām gandrīz divas nedēļas.
Pozitīvais tajā visā ir tas, ka visā mūsu uzturēšanās laikā mums bija pilna pansija. Mums bija savs vietējais šefpavārs – jaunu marokāņu sieviete. Saimnieks bija francūzis, tāpēc mēs tikām baroti ar Marokas un Francijas virtuves ēdieniem.
Pagalmā mums bija liels baseins un skaists dārzs ar bruņurupučiem un pāviem, atsevišķā mājā, kurā dzīvojām, liela viesistaba un vēl lielāka guļamistaba, milzīga vannas istaba, āra terase ar jumtu un franču vīns ar vakariņām, kad vien to vēlējāmies. Lai arī mūsu pašizolācija sanāca diezgan dārga, mēs to izbaudījām kā jaukas negaidītas brīvdienas.
Nokļūšana līdz pilsētai
Pēc tam, kad izbraucām no viesnīcas netālu no Paradīzes ielejas, mēs sekojām Google kartēm un iekļuvām nelielās nepatikšanās. Lai gan tas notiek reti, Google mums piedāvāja pilnīgi nepareizu ceļu. Pēc kilometra vai diviem, braucot pa ļoti sliktu ceļu bez jebkāda seguma, mēs nonācām pie salauzta tilta, bet tomēr tikām izžuvušajai upei pāri. Tomēr pēc katra nākamā kilometra nobraukšanas ceļš kļuva aizvien sliktāks.
Visbeidzot, kāds vietējais vīrietis māja mums ar rokām un pēc īsas sarunas, kas nebija pat tuvu angļu valodai, mēs sapratām, ka Tarudanta pa šo ceļu braucot nebūs sasniedzama, un mums bija jāatgriežas atpakaļ kur sākām braukt. Pēc tam mēs braucām atpakaļ līdz Agadirai, tad pagriezāmies uz austrumiem un ieradāmies mūsu viesu namā vēlu pēcpusdienā – tieši laikā, lai iekārtotos un būtu gatavi mūsu pirmajām vakariņām.
Tarudanta
Tarudanta pilnībā atšķiras no Agadiras vai Marakešas . Tajā faktiski nekas nav uzbūvēts ar mērķi izklaidēt tūristus – nav bāru, nav klubu, nav Makdonalda un nav pat tirdzniecības centru. Pilsēta ir tradicionāla berberu tirgus pilsēta. Tarudantai ir sena vēsture; kādu laiku tā pat bija galvaspilsēta, kurā XVI gadsimtā dzīvoja viens no valdniekiem.
Tarudanta atrodas ielejā. No pilsētas varat baudīt skaistas ainavas uz Augsto Atlasa kalnu pusi, tomēr visiespaidīgākie ir pilsētas mūri. To garums ir septiņi ar pusi kilometri, tajos ir daudz bastionu un torņu un pilsētā var iekļūt pa deviņiem milzīgiem vārtiem.
Galvenais iemesls, kāpēc mēs apmeklējām Tarudantu, bija fakts, ka tā ir tradicionāla marokāņu pilsēta. Kaut arī viss neizdevās tieši tā, kā mēs sākumā bijām plānojuši, pēc mūsu karantīnas perioda beigām mēs ātri apskatījām pilsētas centru. Lielākā tās daļa bija slēgta, bet mums vismaz bija iespēja izbaudīt to maģisko mirkli, kad iebraucat pilsētā pa milzīgiem vārtiem.
Vairāk vai mazāk, tā bija visa mūsu pieredze Tarudantā. Ar viesu nama īpašnieka palīdzību mums izdevās dabūt vietējo varas iestāžu atļauju, kas mums ļāva iziet no mājām, un mēs nolēmām turpināt ceļojumu uz nākamo jau sākotnēji plānoto galamērķi – nelielu kalnu pilsētiņu Tafrauti (Tafraout), kas atrodas Zemajos Atlasa kalnos vēl vairāk uz valsts dienvidiem.
Vienīgā atšķirība – mēs tur devāmies ar diezgan lielu nokavēšanos, jo bijām daudz vairāk laika nekā plānots pavadījuši Tarudantā. Taču tam vairs nebija nozīmes, jo visi lidojumi no Marokas bija pārtraukti uz nenoteiktu laiku, un mums bija jāatrod kāda vieta, kur mēs varētu dzīvot patstāvīgi, līdz iespējai atgriezties mājās. Kā vēlāk izrādījās, mēs Tafrautē nodzīvojām vairāk kā divus mēnešus.