Tafraute
Šis ir nākamais ieraksts par mūsu Marokas ceļojumu 2020. gadā COVID pandēmijas laikā.
Pēc Agadiras, Paradīzes ielejas un Tarudantas apmeklēšanas mēs devāmies tālāk uz dienvidiem, lai pavadītu atlikušo vai vismaz lielāko atlikušā ceļojuma pa Maroku daļu, līdz mums būs iespēja doties mājās. Mūsu nākošais galamērķis bija Tafraute.
Karantīna Marokā
Lai arī divas nedēļas mēs atradāmies karantīnā netālu no Tarudantas un mums bija dokuments, kas ļāva doties ārā no mājas, mūsu ceļojuma turpinājums nebūt nenoritēja tik gludi kā būtu gribējies. Neskatoties uz visām grūtībām, mums tomēr izdevās nokļūt Tafrautē, un mums atkal tika pieprasīts pašizolēties uz divām nedēļām, jo bijām ieradušies citā provincē.
Uzturoties Tafrautē, Marokā tika ieviesti papildus drošības pasākumi, piemēram, obligāta sejas masku nēsāšana jebkur ārpus mājām. Es neesmu pārliecināts, vai komandanta stunda tika ieviesta, kamēr mēs bijām tur, vai arī pirms mūsu ierašanās; jebkurā gadījumā no pulksten 22:00 līdz 6:00 visiem bija jāpaliek iekšā, un policija katru vakaru patrulēja pilsētas ielās, lai uzraudzītu komandantstundas ievērošanu.
Tas bija tikai ap Ramadāna laiku, kad komandantstunda tika atcelta un kādu laiku pēc tā sāka darboties daži mazāki veikali un tirgus būdiņas. Taču sejas maskas uz ielām bija jānēsā pat pēc tam, kad jūnijā devāmies prom no Marokas.
Tafraute
Jau pašā ceļojuma plānošanas sākumā Tafraute bija paredzēts kā mūsu pēdējais galamērķis pirms atgriešanās mājās. Karantīnas dēļ bija nepieciešamas dažas izmaiņas mūsu plānos, tomēr ar zināmu nokavēšanos mums tomēr izdevās tur nokļūt.
Tafraute atrodas skaistā Anti-Atlasa kalnu ielejā. Tā ir neliela pilsēta ar aptuveni pieciem tūkstošiem iedzīvotāju un pieder Tiznitas provincei Souss-Massa reģionā. Tā ir berberu pilsēta un tur nedzīvo daudz arābu, kaut arī visi cilvēki ir musulmaņi, kā tas ir ierasts Marokā.
Lai tur nokļūtu, mums bija ļoti tiešām aizraujošs ceļojums visās šī vārda iespējamajās nozīmēs (tā ka bīžiem elpa rāvās ciet no stresa). Mēs izvēlējāmies šaurus un sarežģītus kalnu ceļus, jo tie bija klusāki, lai šķērsotu kalnu grēdu. Lai nu kā, bet tas tiešām bija tā vērts, jo dabasskati, kādus vērojām pa ceļam, bija fantastiski.
Naktsmītne un dzīvošana
Kā jau minēju vienā no saviem iepriekšējiem ierakstiem, mums bija jāatrod vieta, kur mēs varētu dzīvot patstāvīgi. Tas nozīmē, ka mēs vēlējāmies, lai mums būtu virtuve, kurā varētu pagatavot brokastis, pusdienas un vakariņas, pietiekami ērta guļamistaba, viesistaba, vannasistaba un interneta pieslēgums. Tajā laikā mēs abi bijām jau sākuši strādāt attālināti.
Darba devēji mūs psiholoģiski atbalstīja visos iespējamajos veidos un gaidīja, kamēr mēs atgriezīsimies mājās, tomēr mēs vēlējāmies kaut ko arī praktiski darīt. Otrā pašizolēšanās reize kļuva patiešām diezgan grūta ar nebeidzamo sēdēšanu iekštelpās.
Pēc šīm pirmajām divām nedēļām mums bija atļauts doties iepirkties, tāpēc mums bija daudz vairāk fizisko aktivitāšu un varējām redzēt, kas apkārt notiek. Vēlāk, situācijai uzlabojoties, mums bija iespēja pavadīt vairāk laika ārā un lēnām atgriezāmies vairāk vai mazāk normālā dzīves ritmā.
Vairāk nekā divus mēnešus mēs dzīvojām privātā viesu namā Maison de vacances Tafraout. Tas atrodas uz pilsētas galvenās ielas, netālu no tirgus un visa veida veikaliem. Tajā pašā laikā, tā kā pilsēta atrodas ielejā, doties pārgājienos tuvējos kalnos bija tikpat vienkārši kā iepirkties, kas ilgu laiku bija mūsu vienīgā izklaide – tikai dažas minūtes, un bijām jau kanos.